Sveiki, es krāju naudu, lai atgrieztos dzimtenē. Pašlaik dzīvoju Vācijā, kur līdz nesenai pagātnei strādāju, līdz brīdim, kad ar mani notika negadījums. Es vēlos atgriezties dzimtenē, jo pēc visa šī satraukuma saistībā ar negadījumu pret mani izturējās slikti, un tādēļ es zaudēju uzticību šai valstij un tās administrācijai. Pašlaik saņemu pabalstu, kas beigsies janvārī; tas ir neliels apjoms, kas man burtiski ļauj tikai izdzīvot šeit, tāpēc es pat nevaru atlicināt naudu atgriešanās ceļam; turklāt man nav, kam lūgt palīdzību šajā jautājumā, jo patiesībā man burtiski nav neviena. Es mēģināju atrast jebkādu darbu šeit, kur dzīvoju, bet bez rezultātiem, jo federālā zeme (Reinzemes-Pfalca), kurā dzīvoju, ir, iespējams, sliktākā Vācijas reģiona, ja runājam par darbu. Es šeit strādāju septiņus gadus vienā uzņēmumā, un, godīgi sakot, nekad agrāk nebiju domājis par to, ko darīšu tālāk, ja zaudēšu darbu. Mans lielākais trūkums ir tas, ka man nav autovadītāja apliecības (šajā vecumā man par to ir kauns, es to apzinos), un tas ir liels šķērslis pat darba meklēšanā. Diemžēl es nevaru paļauties uz vietējo sabiedrisko transportu, jo braukšanas grafiks sākas no plkst. 5 no rīta, un brauciens līdz tuvākajai pieturai aizņem 1,5 stundas. Tātad dzīve bez automašīnas ir traģēdija. Kā jau iepriekš minēju, mana pabalsta termiņš beidzas janvārī, un pēc tam atliek vienīgi doties uz staciju uz Ķelni vai Berlīni, paliekot bez pajumtes. Es ļoti baidos no tā, jo patiesībā nekad nebiju gaidījis, ka manā dzīvē kādreiz varētu izveidoties šāda situācija, turklāt jebkāda tuvinieka (ģimenes), izslēdz iespēju saņemt palīdzību no tuviniekiem, tāpēc esmu šajā portālā, cerot vismaz uz simbolisku palīdzību no jūsu puses, par ko es būšu mūžīgi pateicīgs. Es patiešām domāju, ka pēc tik daudziem darba gadiem un augstu nodokļu maksājumiem atradīsies kāda sociālā iestāde, piemēram, JobCenter, kas man palīdzēs, kad beigsies pabalsts no nodarbinātības aģentūras, finansējot vismaz dzīvokļa un elektrības rēķinus – tās ir nelielas summas , un man nekas vairāk nebūtu vajadzīgs, pat ja runa ir par pārtiku, bez tās var iztikt. Visus savus ietaupījumus es iztērēju, lai būtu kārtībā ar visiem maksājumiem, jo pabalsta summa – nepilni 1000 eiro – vienkārši nebija pietiekama, ņemot vērā to, cik ātri šeit viss kļūst dārgāks. Tāpēc man nav līdzekļu, lai atgrieztos dzimtenē un izīrētu pat nelielu istabu, kamēr neatradīšu darbu, un ar to noteikti nebūs problēmu, jo īpaši noliktavā – 20 gadu pieredze dara savu. Vienīgais plus ir tas, ka man apkārt visur ir lauki, kur es varu visu sezonu apgādāties ar ēdienu.  Tāpēc es būtu patiešām ļoti pateicīgs par jebkādu palīdzību, un esmu gatavs atstrādāt par man sniegto palīdzību. Iepriekš pateicos pat par to vien, ka izlasījāt manas situācijas aprakstu – tad es zināšu, ka kāds par mani domā. Vēlreiz pateicos par veltīto laikuun sirsnīgus sveicienus, Michał.

Sveiki, es vācu naudu, lai atgrieztos savā valstī. Pašlaik dzīvoju Vācijā, kur strādāju līdz nesenajam negadījumam, kas ar mani notika. Vēlos atgriezties savā valstī, jo pēc visa haosa saistībā ar negadījumu pret mani izturējās slikti, un tādēļ esmu zaudējis uzticību šai valstij un tās administrācijai. Pašlaik saņemu pabalstus, kas beigsies janvārī; tie ir neliela summa, kas burtiski ļauj man tikai izdzīvot šeit, tāpēc es pat nevaru ietaupīt naudu atgriešanās ceļam; turklāt man nav neviena, kam lūgt palīdzību šajā jautājumā, jo man patiešām nav neviena, burtiski runājot. Es mēģināju atrast jebkādu darbu šeit, kur dzīvoju, bet bez panākumiem, jo federālā zeme (Reinzemes-Pfalca), kurā dzīvoju, ir, iespējams, sliktākā Vācijas reģiona darba tirgus ziņā. Es šeit septiņus gadus strādāju vienā uzņēmumā, un, godīgi sakot, nekad nebiju domājis par to, kas notiktu, ja zaudētu darbu. Mans lielākais trūkums ir tas, ka man nav autovadītāja apliecības (manā vecumā man ir kauns to atzīt), un tas ir liels šķērslis pat darba meklēšanā. Diemžēl es nevaru paļauties uz vietējo sabiedrisko transportu, jo grafiks sākas plkst. 5 no rīta, un ceļš līdz tuvākajai zonai aizņem 1,5 stundas. Tāpēc dzīve bez automašīnas ir traģēdija. Kā jau minēju iepriekš, manas pabalsta izmaksas beigsies janvārī, un tad atliek vienīgi doties uz dzelzceļa staciju Ķelnē vai Berlīnē un palikt bez pajumtes. Es ļoti baidos no tā, jo nekad patiesi nebiju gaidījis, ka mana dzīvē varētu notikt tāda situācija, un tuvinieku (ģimenes) trūkums izslēdz iespēju saņemt palīdzību no mīļajiem, tāpēc esmu šajā portālā, cerot uz vismaz simbolisku palīdzību no jums, par ko es būšu mūžīgi pateicīgs. Es patiešām domāju, ka pēc tik daudziem darba gadiem un augstu nodokļu maksāšanas būs kāda sociālā iestāde, piemēram, JobCenter, kas man palīdzēs, kad beigsies bezdarbnieka pabalsts, vismaz apmaksājot īri un elektrību; tās ir nelielas summas, un man nekas vairāk nebūtu vajadzīgs, pat ja runa ir par pārtiku, es varu iztikt bez tās. Es iztērēju visus savus uzkrājumus, lai samaksātu rēķinus, jo pabalsta summa, kas ir mazāka par 1000 eiro, vienkārši nebija pietiekama, ņemot vērā to, cik ātri šeit viss kļūst dārgāks. Tāpēc es nevaru atļauties atgriezties dzimtenē un īrēt pat nelielu istabu, kamēr neatradīšu darbu, un tas nebūs problēma, jo īpaši noliktavā – 20 gadu pieredze dod savu artavu. Vienīgā priekšrocība ir tā, ka visapkārt man ir lauki, kur es varu uzkrāt ko ēdamu visai sezonai. Tāpēc es būtu ļoti pateicīgs par jebkādu palīdzību, un esmu gatavs atstrādāt saņemto palīdzību. Paldies jau iepriekš, pat ja tikai par to, ka izlasījāt manu situācijas aprakstu – tad es zināšu, ka kāds par mani domā. Vēlreiz paldies par jūsu laiku un ar cieņu, Mičals.