Cienījamie atbalstītāji!

Sakarā ar smagu, progresējošu slimību vēršos pie jums pēc palīdzības. Diemžēl mana veselības stāvokļa dēļ esmu kļuvis darba nespējīgs, un pat ikdienas pašapkalpošanās man sagādā grūtības. Mans mērķis ir, lai, neskatoties uz manu bezpalīdzību, es neradītu nepanesamu finansiālu slogu savai ģimenei.

Jebkura, pat visniecīgākā naudas ziedojuma summa būs milzīgs atbalsts! Paldies par jūsu uzmanību un atbalstu.

Diemžēl mana stāsta sākums ir pirms 11 gadiem.

Tad es pirmo reizi saņēmu diagnozi, ka man ir ļaundabīgs audzējs. Parauga ņemšanas laikā atklājās, ka precīzs audzēja tips ir zemas pakāpes miksofibrosarkoma, kas bija pieaudzis pie mana iegurņa kaula. Operācijas aprakstā bija rakstīts, ka tika izoperēts audzējs, kas bija liels kā zīdaiņa galva. Taču pirms operācijas man mugurā tika veikta anestēzija, kas neizdevās, tāpēc visa mana kreisā kāja palika paralizēta. Operācija izdevās, audzējs tika izņemts, bet sākās 30 reizes ilga staru terapija, tāpēc es pārvietojos ratiņkrēslā, jo mana kreisā kāja bija paralizēta. Trīs mēnešus es pārvietojos ratiņkrēslā, pēc tam ar divām kruķiem katru dienu devos uz staru terapijas seansiem. Tā kā devos uz ārstēšanu, mana kāja atguvās tikai daļēji. (Man saīsinājās Ahileja cīpsla)

- Tad 2019. gadā es beidzot atradu darbu (es kliboju) un tāpēc man bija jādodas uz plaušu pārbaudi. Tur es saņēmu otro triecienu! Metastāzes plaušās. Šo vēzi Ungārijā pēta tikai viens cilvēks. Mani nosūtīja pie šī speciālista. Es saņēmu pirmo ķīmijterapiju. Pēc tam bija kontroles datortomogrāfija, audzēji bija auguši. Jauns cikls. Jauna ķīmijterapija – jauns audzēju pieaugums. Mēs izmēģinājām eksperimentālu zāļu terapiju. Tā nedeva rezultātus, bet bija smagas blakusparādības. Pēc tam sekoja staru terapija. To nevarēja veikt pārāk ilgi, jo tā izkausē plaušas. Šeit bija neliela pauze.

- 2022. gadā beidzot teica, ka veiks operāciju. Man bija abpusēja plaušu operācija Budapeštā. Izņēma 17 audzējus. Šķietami viss bija kārtībā.

- 2024. gadā plaušu audzējs atkal sāka nedaudz augt. Tāpēc man tika veikta vēl viena ķīmijterapija, kas janvārī gandrīz nogalināja mani. Tad ieteica izmēģināt imūnterapiju. Pēc smagas elpas un klepus kontrolējošajā datortomogrāfijā tika konstatēta audzēja izaugsme. Diemžēl arī tas nelīdzēja. Tad kā pēdējo mēģinājumu speciālists izrakstīja vēl vienu ķīmijterapiju. Tātad mans 2025. gads sastāvēja tikai no tā, ka es apmeklēju kādu ķīmijterapijas kursu!

Tikmēr es vadīju mājsaimniecību un audzināju savas divas meitas, bet mans vīrs vai nu strādāja, vai arī veda mani uz ārstēšanu.

Tad pēdējā ķīmijterapija decembrī gandrīz nogalināja mani. Mans stāvoklis nepārtraukti pasliktinājās. Šķidrums, kas visa gada garumā bija uzkrājies manā kreisajā plaušā, jau gandrīz to pilnībā aizpildīja. No 88 kilogramus smagas, dzīvespriecīgas sievietes mani pārvērta par 62 kilogramus smagu. Mans onkologs bija pilnībā zaudējis cerības par mani un gribēja nosūtīt uz hospices nodaļu.

Man sākās plaušu karsonis, tāpēc 2026. gadu es sāku neatliekamās palīdzības nodaļā. Taču tur nevēlējās ar mani nodarboties, jo dokumentos bija norādīts, ka man ir nepieciešama hospicēšana. Es nepadodos, un ar lielām grūtībām mani uzņēma pulmonoloģijas nodaļā! Man izrakstīja antibiotikas. Diemžēl ārste teica, ka audzējs ir tik tālu progresējis, ka man vairs nevar palīdzēt. Man ir nepieciešams pastāvīgs skābeklis, jo pretējā gadījumā mans skābekļa līmenis asinīs pazeminās tik zemu, ka sāku aizrīties, sirds sāk straujāk pukstēt un man kļūst reibonis. Tāpēc mani nosūtīja mājās ar skābekļa koncentratoru, kas ir ierīce, kura darbojas no 220 V strāvas.

(Ir arī pārnēsājams skābekļa koncentrators, tikai to neapmaksā veselības apdrošināšana, un tas maksā apmēram 500 000 forintus.) Tātad būtībā esmu piesiets pie aparāta, un, šķiet, kamēr dzīvošu, tā arī paliks... Tāpēc vairs nevaru rēķināties ar nekādu medicīnisko palīdzību, jo pašlaik man nevar veikt operāciju... Pastāvīgā skābekļa piegāde un ar to saistītās grūtības tagad ir diezgan smagas.

Pēdējos četrus mēnešus es nekur īsti neesmu bijis, un baidos, ka vairs nebūs arī tādas iespējas.

Diemžēl tas mani garīgi jau ļoti nomāc. Ikdienas grūtības! Es nevaru pienācīgi piedalīties mājsaimniecības darbos.

Es gribētu palīdzēt savai ģimenei, jo pēdējā laikā mēs esam iztērējuši arī savus uzkrājumus. Lai, ja iespējams, pāris dienas nebūtu jādomā par to, kā tālāk un kas notiks, ja...

Lai, ja iespējams, manā atlikušajā mazajā dzīvē es varētu būt patiesi laimīga līdz pat galam un aizmigt ar domu, ka jā, mamma centās, jo jau 11 gadus cīnās ar tādu slimību, kuras izdzīvošanas rādītājs ir 1 gads.

Un mēs beidzot varam pabeigt pirms 3 gadiem uzsākto vannas istabas remontu, kā arī visu mūsu māju un šķūni, kuras ziemeļu siena ir iebruka pēc lielākiem lietiem.

Un ja gadījumā notiktu nelaime, lai manam vīram par to nebūtu jāuztraucas, jo jau 11 gadus mēs cīnāmies kopā, un man patiešām žēl, ka mums ir lemts šāds liktenis. Mums nav draugu, un tie, kas ir palikuši, vairs nezina, ko darīt šajā situācijā. Diemžēl 2025. gads man bija veltīts tikai ārstēšanai, bet 2026. gads – tikai izdzīvošanai. Par to, ka diemžēl katru dienu esmu arvien tuvāk beigām. Tāpēc cenšos katru dienu dzīvot tā, it kā tā būtu pēdējā...

Tāpēc vēža slimniece ar diviem bērniem, kas atrodas slimības galīgajā stadijā, savā galīgajā izmisumā lūdz jūsu palīdzību!

(Ja kādam rodas kādas šaubas, ka es esmu krāpniece vai melmane, droši rakstiet, es pat labprāt uzaicināšu uz kafiju pie sevis mājās.)

Ja tev nav iespējas ziedot, tu daudz palīdzēsi, vienkārši daloties ar šo ziņu!