Man bija 9 gadi, kad tēvs man iedeva rokās manu pirmo radio vadību, viņš jau bija sacīkšu braucējs, un es biju tikai bērns, kurš vēlējās vadīt savu mašīnu ar tālvadības pulti, tāpat kā tētis, un man pagāja daži gadi, līdz es varēju viņu panākt. Dažās sacīkstēs mēs braucām kopā, bet dažādās kategorijās, man sākās pirmie pjedestāli, viņam vienmēr esot man blakus. Kamēr kļuvu vecāks, pusaudzis, nāca pirmie reģionālie pjedestāli, braucu kopā ar cilvēkiem, kuriem bija daudzu gadu pieredze, un varbūt tur tēvs saprata, ka ir potenciāls. Tēvs atlika malā savu mašīnu un radio, lai visus līdzekļus veltītu man.

Jo vairāk augu, jo stiprāks kļuvu, sacentos ar cilvēkiem, kuri bija ātrāki, spēcīgāki par mani un daudz pieredzējušāki, mēs sacentāmies ar to, kas mums bija, mēs nevarējām konkurēt ar viņu mašīnām, bet, neskatoties uz to, ka mūsu materiāli un finanses bija sliktākas, mums vienmēr izdevās nokļūt uz goda pjedestāla, ne vienmēr uz augstākā pakāpiena, bet varbūt uz zemākā pakāpiena.

Gadu gaitā piedalījāmies vairākās sacīkstēs, tostarp Itālijas līmeņa čempionātos, pēdējās no tām 2019. gadā, 4 posmi pussalā, tajā gadā mēs ieguvām Itālijas čempionu titulu.

Tajā pašā gadā vasarā notika Eiropas čempionāts Vācijā, konkrēti Leipcigā. Es biju mazs, bet pietiekami liels, lai saprastu, cik daudz tēvs ieguldīja manī, mūsu hobijā.

Tajā gadā mēs diemžēl neuzvarējām šajā Eiropas čempionātā, mūsu dzinējs salūza 3 minūtes pirms beigām, pēc labām 45 minūtēm fināla, kurā mēs no starta līdz finišam cīnījāmies par pirmo vietu, pirmo vietu, kurā pēdējās 20 sacīkšu minūtes mēs valdījām līdz pat tām liktenīgajām 3 minūtēm.

Šīs trīs minūtes mums daudz atņēma, atņēma lielu iespēju.

Iespēju kļūt par īstiem sponsorētiem braucējiem un veidot karjeru.

Es mēdzu redzēt citus braucējus, ar kuriem kopā sacentos reģionālajos, Itālijas un Eiropas čempionātos, kuri visi bija sponsorēti un kurus sponsori atbalstīja visā pasaulē.

Es nezinu, kas viņiem bija vairāk, es uzvarēju pret viņiem, biju ātrāks, precīzāk braucu. Bet varbūt tikai mans tēvs un es to visu redzējām.

No 2019. gada līdz tagadējam 2025. gada maijam daudz kas ir mainījies.

Mans tēvs ir pārcietis 2 infarktus, tostarp pēdējo, pagājušajā gadā es viņu gandrīz zaudēju.

Pagājušajā gadā viņš bija slims, es viņu neredzēju, bet jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Lai vainagotu sapni redzēt mani Eiropas čempionu Giardini Naksas trasē, tēvs izlaida vairākas medicīniskās pārbaudes, viņš netika pārbaudīts.

Kāpēc? Viņš zināja savu veselības stāvokli un zināja, ka viņu nekavējoties nogādās slimnīcā.

Šī sapņa dēļ mans tēvs riskēja, un es riskēju, ka man vairs nebūs tēva.

Kopš šīs operācijas viņš apsolīja, ka nekad vairs netiks modelēts.

Viņš solīja tikai tāpēc, ka ārsti viņam liedza jebkādu piepūli, jebko, kas iesaistītu adrenalīnu un stresu, īpaši vienlaicīgi.

Es atkal ķēros pie radiovadīšanas tikai šā gada janvārī.

Ar solījumu piepildīt šo viņa sapni - redzēt, kā viņa dēls kļūst par Eiropas čempionu.

Diemžēl man nav ne sponsoru, ne cilvēku, kas mani atbalstītu, un diemžēl darbs, ko daru, nekad nevarētu atļauties segt tādus izdevumus par treniņiem, automašīnas uzturēšanu un braucieniem, lai varētu piedalīties sacensībās.

Es būšu pateicīgs ikvienam, kam ir sirds atbalstīt mani.

Īpaši, ja man izdosies izcīnīt šo titulu, es būšu pateicīgs visu mūžu.