Dāniels bija cerību un ambīciju pilns jauns vīrietis, kurš vienmēr gribēja būt vairāk, nekā viņam bija lemts apstākļu dēļ. Ne tādēļ, ka viņš būtu neapmierināts ar dzīvi, bet gan tādēļ, ka viņa iekšienē vienmēr dega klusa, neatlaidīga pārliecība: varētu būt arī citādi.

Bet dzīve ne vienmēr rit sapņu tempā.

Smags liktenis jau agri metās ēnu uz viņu. Tādu ēnu, kas nav pamanāma, bet katru dienu atrodas uz cilvēka pleciem. Cīņa viņam nebija izvēle, bet gan ikdienas realitāte. Viņš godīgi un cītīgi strādāja par mūrnieku, ar abām rokām cēla citu cilvēku sienas, vienlaikus cenšoties kaut kā noturēt kopā savu nākotni. Viņš nesūdzējās. Viņš darīja savu darbu. Jo tas bija jādara.

Bet bija dienas, kad pat darbs nebija pietiekams. Kad iespējas bija ierobežotas, bet izredzes – vēl ierobežotākas. Kad jautājums nebija par to, kas būs rīt, bet gan par to, kas šodien nonāks uz galda.

Grūtākajos laikos gadījās, ka nebija normālas pārtikas. Trūkums nebija teorija, bet konkrēta, sāpīga realitāte. Tukšums vēderā, ko nevarēja ignorēt. Šādā brīdī cilvēks nefilozofē, bet tikai rēķina: ko var izlaist, lai paliktu kaut kas cits.

Arī bērnībā šī realitāte bija klātesoša.

Atceras, kā ar māsu roku rokā devās uz veikalu. Ne spēles, ne piedzīvojuma dēļ — nepieciešamības dēļ. Māte bieži lūdza brokastis uz kredītu, tikai lai skolā viņas nesēdētu pie galda ar tukšu vēderu. Toreiz tas nebija stāsts, bet ikdiena.

Tādā rītā lēmumi bija vienkārši, tomēr smagi.

Māsa saņēma šokolādes maizīti. Viņš — sviestmaizi.

Un kad vairs nebija naudas dzērienam, pārdevēja klusēšana teica vairāk nekā jebkuri vārdi: „no tiem 500 forintiem tam vairs nepietiek.”

Šie vārdi viņam nepalika aizmirsti.

Tās iegūla. Dziļāk nekā jebkas cits.

Jo tur viņš pirmo reizi patiesi saprata, ko nozīmē trūkums.

Ne tikai to, ka nav pietiekami daudz, bet arī to, ka katram lēmumam ir sava cena.

Un varbūt tieši tur viņā dzima kaut kas, no kā viņš kopš tā laika nav spējis atbrīvoties:

tā klusā, spītīgā ticība, ka tam nav jāpaliek tā uz visiem laikiem. Mērķis nav padarīt Dāniela dzīvi vieglāku.

Mērķis ir panākt, lai kādreiz vairs nebūtu normāls tas, kas viņam bija normāls.

Lai bērns neaugtu tā, ka „500 forinti” ir siena, kuru nevar pārkāpt.

Lai brokastis nebūtu kredīts, bet izvēle.

Lai „pietiekami” nebūtu izdzīvošanas kategorija, bet gan sākumpunkts.

Mērķis ir vienkāršs, bet neatlaidīgs:

pārkāpt to neredzamo likumu, ka tam, kurš sāk no apakšas, tur arī jāpaliek.

Un jā — varbūt no malas tas izklausās naivi.

Varbūt tas šķiet pārāk liels uzdevums.

Bet tāpat šķita arī tas, ka mūrnieks kādreiz ar savām rokām uzcels savu stāstu.

Šī kampaņa nav tikai par Dānielu.

Bet par to brīdi, kad „tev nav izredžu” pārvēršas par

tomēr ir.

Mērķis:

lai Dāniela stāsts nebūtu nodaļa par izdzīvošanu,

bet gan par pirmo pierādījumu tam, ka trūkums nav liktenis.

Un, ja tas izdosies, mainīsies ne tikai viena dzīve.

Bet arī tas, ko līdz šim uzskatījām par patiesību.