Sveicinu jūs visus! Šeit jūs dzirdēsiet stāstu par mani. Esmu dzimis 1988. gadā mazā ciematā Bosnijā. Jau bērnībā man bija lielas ieceres saistībā ar savu mazo ciematu. Man viss šķita spožs. Uz visu skatījos ar pozitīvām mazu bērnu acīm. Sapņoju par savu ģimeni, saviem bērniem. Sapņoju par to, kāda izskatīsies nākotne, kad es izaugšu. Man bija vīzija par to, cik daudz dzīvnieku man vajadzētu turēt saimniecībā. Par to, kā mani bērni palīdzēs man rūpēties par dzīvniekiem un saimniecību tāpat, kā es palīdzēju saviem vecākiem. Viss bija tik skaists un pasakains manās mazo bērnu acīs, tieši kā izvilkums no pasaku grāmatas. Es dzīvoju tām dienām un laimīgajam laikam savā saimniecībā. Acīmredzot plāni bija pārāk lieli man vai es biju pārāk liels saviem plāniem un sapņiem? Kādu rītu 1992. gadā mani pamodināja vecāki. Es nezināju, kas notiek. Acīmredzot man bija jāģērbjas un jāsakravā mantas. Ēdiens ir gatavs, ir laiks ēst ārā uz balkona. Man tur iekšā ēst nedrīkstēja! Kāpēc tieši tagad un kāpēc pēdējā maltīte? Nu, tas ir tāpēc, ka pēc maltītes bija pienācis laiks atstāt visus savus sapņus un nākotni, ko es biju izplānojis savā dzīvē caur savu mazo bērnu acīm. Tad bija pienācis laiks pamest valsti kara dēļ. Drīz mēs dosimies mājās, saka tēvs, es jautāju, kad, viņš saka drīz, drīz, mans dēls. Tagad, 30 gadus vēlāk, tēva vairs nav, nav neviena, kas man teiktu, kad mēs dosimies mājās.

Es satiku savu sievu, mums ir divi brīnišķīgi bērni. Zēns ir tāds pats kā es – visās jomās ziņkārīgs, ar lieliem sapņiem, viņš vēlas visu, par ko es sapņoju – saimniecību, dzīvniekus, viņš vēlas tādu dzīvi, kādu es redzēju caur savu mazo bērnu acīm. Meitene ir palaidnīga, bet mīl brīvību, dzīvniekus un plašu dzīves telpu.

Tagad mēs esam nolēmuši pārcelties uz dienvidiem pusgada laikā, lai kas arī notiktu. Sliktāk nekā tagad jau nevar būt.

Mēs paļaujamies uz jums visiem un zinām, ka daudzi no jums, kas lasāt šo, atrodaties tādā pašā situācijā, bet vienkārši neuzdrošināties pārcelties.