Mani sauc Joanna. Es esmu vientuļa, 54 gadus veca sieviete. Kopš bērnības mana dzīve ir bijusi cīņa par izdzīvošanu. Sākumā tikai emocionāli, vēlāk arī materiāli. Es nekad nepadodos un nezaudēju cerību un motivāciju. Diemžēl pienāca diena, kad saslimu ar smagu, pret zālēm pilnībā rezistentu depresiju. Tā kā nevarēju rēķināties ar ģimenes palīdzību un medikamenti nepalīdzēja, 9 gadus grimstēju pilnīgā bezpalīdzībā. Daudzas reizes es gribēju laupīt sev dzīvību, bet vienmēr uzvarēja tā niecīgā cerības dzirksts, ka viss būs labi. Beidzot es izkļuvu no depresijas un spēju atkal dzīvot un darboties. Tomēr šie slimības gadi, kad bieži vien nespēju parūpēties pat par pašiem pamatprincipiem, izrādījās pilni ar sekām... Tuvinieku rīcības dēļ es zaudēju savu dzīvokli. Pienāca diena, kad biju spiests sapakot visnepieciešamākās lietas un doties uz bezpajumtnieku patversmi. Sākās murgs, viens no lielākajiem manā dzīvē. Izkļūt no bezpajumtniecības ir ļoti grūti, es nezinu, vai tādiem cilvēkiem kā es tas vispār ir iespējams. Tomēr beidzot es atradu darbu, kas ļāva man pašam izīrēt mazu studijas tipa dzīvokli. Diemžēl es zaudēju darbu un sava vecuma dēļ nevarēju atrast jaunu, pietiekami stabilu un labi apmaksātu, lai turpinātu īrēt studijas tipa dzīvokli. Es sāku braukt strādāt uz ārzemēm, cerot, ka lielāki ienākumi beidzot ļaus man atkal nostāties uz kājām. Visu mūžu strādāju fiziski, un tas bija vienīgais darbs, ko varēju pieņemt. Tomēr gadi gāja, un arvien apgrūtinošākas veselības problēmas lika man zaudēt darbu. Darba standarti šajās vietās ir ļoti augsti un pielāgoti jauniešu spējām. Es sapratu, ka man vairs nav ne mazāko izredžu nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai iegādātos pat mazāko studijas tipa dzīvokli. Par hipotekāro kredītu, kā jūs jau nojaušat, nevar būt ne runas. Ar aizvien lielākām bailēm raugos nākotnē... Es baidos, ka pienāks diena, kad būšu spiests atgriezties bezpajumtnieku patversmē un tur nodzīvot savas dienas. Šī doma mani biedē. Tāpēc es lūdzu cilvēkus ar labām sirdīm... Palīdziet man atgūt cerību. Palīdziet man pārvarēt paniskās bailes no domas par vecumdienām bez pajumtes... Jūs, labie cilvēki, esat mana pēdējā cerība...

Es novēlu katram no jums laimīgu nākotni, un tiem, kas vēlētos atbalstīt kaut mazāko summu, lai piepildītu manu sapni par savām četrām sienām, es jau iepriekš no visas sirds pateicos jums.