Man ir gods jau 10 gadus dzīvot zem viena jumta ar četriem četrkājainiem draugiem — trīs no viņiem ir māte, dēls un meita, kā arī vēl viena lielāka suņuka, kas sver 35 kilogramus un kuru man uz pāris dienām uzticēja aprūpēt, bet katra diena, ko esmu pavadījusi kopā ar viņu kopš Kira ienāca manā dzīvē, man ir lepnums, gods un privilēģija. Kirai pašlaik ir aptuveni divpadsmit līdz trīspadsmit gadi, viņa ir vispacietīgākā, mierīgākā, izglītotākā, saprotošākā un līdzsvarotākā suņuka. Viņa ienāca tieši manā un Ninas dzīvē, kad mana suņuka Nina bija grūtniece, un pēkšņi mūsu grupa sāka augt. Mana situācija, maniem 54 gadiem, ir tāda, ka jau desmit gadus dzīvoju tajā, kas tagad ir mana mājas, atvainojiet, mūsu mājas, man vēl bija jāmin Nina bērnu vārdi – tie ir pinsčeri, labi, jauktas šķirnes, mazā ir skaista, sver apmēram trīs kilogramus, un viņas brālis, lielais, saucas Goldie, viņi ļoti mīl viens otru un ir ļoti skaisti, paldies. Es viņiem esmu parādā to, ka tagad esmu šeit un atrodu motivāciju, katru dienu, katru brīdi, katru mirkli savā dzīvē, jo viņi ir mana dzīve un es esmu viņu dzīve; viņi ir dzimuši tieši tur, no kurienes mūs grib izdzīt; esmu dzīvojusi atvērtā telpā; cienīgi, un tas atspoguļojas laipnībā, ar kādu visi kaimiņi izturas pret mums un, protams, mēs pret viņiem. Mūsu mājoklis pieder kādam spekulantu fondam, es, tāpat kā jebkādas izklaides vai sabiedriskas tikšanās ar cilvēkiem, vairs pat neapsveru, suņi man dod to, ko cilvēki nedod – lojalitāti, uzticību, biedriskumu, tīru un vienkāršu. Bez nicināšanas, bez apvainojumiem, bez grūstīšanās, bez draudiem, bez dzīvošanas tā, kā es dzīvoju pirms 10 gadiem; esmu sākusi dzīvot pateicoties saviem četriem pūkainajiem draugiem. Nekad nebiju domājusi, ka seši mēneši vai gads varētu tik ļoti mainīt manu dzīvi un ka pēc šiem gadiem es tagad dzīvoju vietā, no kuras mēs neesam izdzīti, mūsu mājās, mūsu dzīvē; beidzot varu teikt, ka ja es to vēlos, mana dzīve var būt vistuvākā laimei, kādu esmu jebkad piedzīvojusi; mani četrkājainie draugi ir viss, ko viņi zina, viņi skraida apkārt, un tas noteikti ir gaišs, tā ir pirmā vieta, kur es jūtos droša un kur zinu, ka varu aizsargāt savus četrkājainos draugus; man ir 51 % intelektuāla un emocionāla invaliditāte, es saņemu integrācijas pabalstu, ņemot vērā manu vecumu un ienākumus, sabiedrība, bankas, finanšu iestādes – viņiem es vairs neeksistēju, esmu izslēgta, un, atstumjot mani, viņi atstumj arī dzīvniekus, jo kur mēs pieci dosimies, ja mums nav algas, bet tikai sociālais pabalsts, nav ne ģimenes, ne draugu cilvēku vidū, kas varētu palīdzēt. Un pat pēc tam, kad šajos gados esmu upurējusies un ietaupījusi vairāk nekā trešdaļu no No naudas, ko vēlas pārdot man tas „grifu fonds”, un pēc tam, kad šī bija pirmā mājvieta, kurā jutāmies droši, kuru esam rūpīgi kopuši gan iekšā, gan ārā, gan kaimiņus, gan četras sienas, tomēr man joprojām ir neiespējami savākt naudu, kas man trūkst šajā trīs mēnešu termiņā. Tā vietā esmu atvēris durvis ikvienam, kurš vēlas pavadīt pāris dienas kopā ar mums, ja vien viņi nāk ar labiem nodomiem un labiem vārdiem. Nu, ja kāds... es nezinu, kā to pateikt, man sirds lūzt, kad redzu viņus guļam kopā. Es zinu, ka tā ir ļoti liela naudas summa, viss tiks pienācīgi pamatots, un, ja jūs vēlaties atbraukt un piedalīties dokumentu kārtošanā, lūdzu, tas mums būtu ļoti liels atbalsts. Es nekomunicēju, tagad es jūtos labāk, kad pavadu laiku ar mazām lietām, kas man patiesi liecina, ka viņi man par to ir ļoti pateicīgi, un katrs ir atšķirīgs, katrs dod man daļu no savas spēka, lai pavadītu dienas kopā ar viņiem, patiešām, viss, kas ir ārpusē, mūs neinteresē, viņi katru pēcpusdienu iet uz parku, tur ir viņu draugi, viņi socializējas un tā... lūdzu, sazinieties ar mani, mans tālruņa numurs ir 658748042