Es runāju par vardarbību, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem atvērtu acis. Lai mazinātu upuru skaitu un lai cilvēki vairs nevērīgi neskatītos, lai viņi pārstātu klusēt, jo bieži vien vienīgā iespēja, kas ir upuriem, ir tā, ka kāds kaut kādā veidā nāk viņiem palīgā. Visbeidzot tāpēc, ka es gribētu parādīt visiem cietušajiem, kas guļ uz grīdas, ka ir iespējams atkal nostāties uz kājām, ka ir iespējams atkal būt laimīgam.

Es vēlos, lai arī citi apzinātos, ka ir brūces, kas nekad neaizdziest. Mēs mācāmies ar tām dzīvot. Pēc kāda laika tās vairs nav mokošas, tās vairs nav mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa, bet, kad dzirdam par citu cilvēku gadījumiem vai kad pārdzīvojam grūtus brīžus, šīs rētas sāk niezēt, un visas šausmas atkal un atkal tiek atgādinātas. Tās vairs netrāpa grīdā, bet sāp, un mums ir jāļauj šai sajūtai plūst cauri mums. Tas ir pilnīgi normāli.

Man ir daudz atmiņu: dažas vieglas un dažas šausmīgas, kuras es nekad neaizmirsīšu, kamēr dzīvoju. Šie tēli ir iegrimuši manās smadzenēs. Viena no tām notika pēc vairāku dienu ilgas terora valdīšanas, kad vairs nespēju paciest nemitīgo vārdisko vardarbību, sodošo un dvēseli graujošo klusēšanu un provokācijas. Es uzdrošinājos pateikt pietiekami, un sākās elle. Ļaundaris vienmēr gaida šo brīdi, lai attaisnotu savu rīcību un liktu otram cilvēkam noticēt, ka viņš to izraisījis ar savu uzvedību, izskatu, vārdiem, un tad burtiski dod sev atļauju sist. Tieši tā tas arī notika.

Sākumā viņš vienkārši sāka mest manus priekšmetus uz zemes, dauzīt tos, un, tā kā es neklausīju, viņš sāka mani stumt, piespiest pie sienas, plosīt manu ķermeni ar nagos savītiem pirkstiem. Es neuzdrošinājos kustēties. Es zināju, ka, ja es pretotos, tas būtu tikai degviela ugunij. Beidzot viņš mani atlaida, un, kad es sāku tīrīt gružus, viņš izlēca man priekšā, divos satvērienos satvēra mani aiz rīkles un, piespiedis pie zemes, iebāza šķembās un sāka izspiest no manis sulu. Es biju nāvīgi nobijies un man nebija spēka cīnīties. Vienīgais, par ko es varēju domāt, bija:

"Dievs, ja tas mani nogalinās, kas notiks ar manu dēlu?"

Un tad pēkšņi viss apstājās. Ne pats akts, bet es. Manas acis bija atvērtas, bet es neko neredzēju. Es sajutu triecienu, un bija tā, it kā mana dvēsele būtu izrauta no manis. No tā brīža es neko neatceros: tā bija mana apziņa, mana dvēseles aizsardzība, lai pārdzīvotu šausmas.

Nākamais, ko atceros, ir kliedziens un raustīšanās no visa spēka, tad kaut kā uzlēcu kājās un ar dūri trāpīju dzīvniekam. Visu to laiku es domāju, kur es esmu nogrimis, par ko es esmu kļuvis?! Es kliedzu no visas sirds: - Ko tu esi izdarījis, tu, dzīvnieks? Tu mani gandrīz nogalināji! Un viņš pasmaidīja un teica: - Es tevi neaizdusināju, es tikai turēju tevi aiz kakla, lai tevi apklusinātu. Tieši tajā brīdī es beidzot sev atzinu, ka mums ir jābrauc, mēs nevaram šeit palikt.

Mūsu bēgšanas stāsts no mana mazā zēna tēva.... Kopš tā laika mēs dzīvojam pie manas vecmāmiņas,kurai ir 88 gadi, un, lai gan man ir stabils darbs,man ir vajadzīga divu mēnešu iemaksa par īri, bet es to nevaru atļauties, tāpēc tagad lūdzu palīdzību.