Esmu nonācis bezizejas situācijā.

Mēs esam lauksaimnieku ģimene, kas nodarbojas ar savu saimniecību, taču pasaules apstākļu un biznesa lēmumu dēļ, kas izrādījās katastrofāli, esam nonākuši strupceļā. Mēs esam nežēlīgu parādu piedzinēju rokās, kuri izmanto mūsu situāciju un draud mums ar mantas arestu, ja mēs viņiem nemaksāsim naudu, ko viņi prasa par parādiem (pat bez to kreditoru zināšanas, ar kuriem mēs tieši sarunājamies). Mans tēvs to neizrāda, bet vairs neslēpj izmisumu, neguļ, mana māte cieš no tā, viņa jau ir zaudējusi savus uzkrājumus, piemērojas vecais teiciens "mājās, kur nav maizes, visi strīdas un nevienam nav taisnības", es janvārī kļūšu par tēvu un redzu, ka man nav nākotnes, nav spēka cīnīties. Tas ir izmisīgi.

Bet, kā viss dzīvē, tikai nāvei nav risinājuma. Šajā gadījumā mēs mēģinām pārdot zemes gabalu, un tiklīdz to pārdosim, mēs nokārtosim parādus un atbrīvosimies no izspiešanas. Mums būs nākotne. Mums tikai jāpārdod zemes gabals. Ātri.

Nezinu, vai mums izdosies to pārdot rīt vai tikai pēc mēneša, bet pēc mēneša jau būs par vēlu. Mums nav naudas, lai koptu vīna dārzu, lai sāktu vīnogu ražu, lai veiktu traktora apkopi... es tikai nesaku, ka mums nav naudas ēšanai, jo dārzs un dzīvnieki mūs pabaro. Un mums nav naudas, lai tiktu galā ar parādu piedzinējiem, kuri jebkurā brīdī draud atnākt un paņemt mūsu darbam nepieciešamo aprīkojumu – traktoru un mašīnas. Tiklīdz zemes gabals būs pārdots, mēs varēsim stabilizēt situāciju.

Es nelūdzu naudu dāvanā, tikai aizdevumā, līdz mums izdosies veikt pārdošanu.