Dārgie draugi

Mani sauc Tereza Jirkova, un es esmu sociālā darba absolvente.

Es ar prieku pieņēmu izaicinājumu vadīt līdzekļu vākšanu, lai atbalstītu sešdesmit bērnus no Gazas joslas.

Šiem bērniem, kurus skāris karš un piespiedu pārvietošana, ir vajadzīga mūsu palīdzība. Es uzskatu, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz izglītību, un esmu pateicīga, ka varu dot savu ieguldījumu viņu labākas nākotnes veidošanā, kaut vai nelielā mērā.

Gazas ciešanu sirdī, kur katrs stūrītis ir iezīmēts ar postījumiem, no mazas, saplēstas telts spīd neparasta gaisma. Šī telts nav tikai patvērums, bet gan īsta Cerības skola. Mani sauc Asmaa Khalil Abu Mandeel (42), un es strādāju par skolotāju Maghazi bēgļu nometnē. Kad karš daudziem bērniem atņēma izglītību, es nolēmu neļaut, lai viņus pārņem bailes un neziņa. Kopā ar trim citiem skolotājiem mēs izveidojām nelielu improvizētu skolu - telti, kurā mācām bērnus ar ierobežotiem resursiem. Mēs izmantojam vecas tāfeles un sēžam uz zemes, bet mūsu apņēmība ir nelokāma.

Katru dienu sešdesmit bērni šeit mācās lasīt, rakstīt un atkal sapņot. Tomēr teltī ir daudz problēmu - tā tek, trūkst galdu, burtnīcu un elektrības. Tomēr bērni dienu pēc dienas nāk ar cerību pilnām acīm. Mēs sapņojam, ka kādu dienu šo telti pārvērtīsim par īstu klasi - drošu, mājīgu un aprīkotu ar visu, kas bērniem nepieciešams mācībām. Jūsu palīdzība mums nozīmētu vairāk nekā tikai materiālais atbalsts.

Tā nozīmētu cerību un nākotni sešdesmit bērniem, kurus karš ir izrāvis no viņu mājām.

Dodiet savu ieguldījumu "Cerību skolai" jau šodien un atgrieziet bērniem spēku dzīvot!

Dārgie draugi.

Mani sauc Tereza Jirkova, un kā sociālā darba maģistrantūras studente es ar prieku pieņēmu izaicinājumu vadīt līdzekļu vākšanu, lai atbalstītu sešdesmit bērnus no Gazas joslas. Šiem bērniem, kurus skāris karš un piespiedu pārvietošana, ir vajadzīga mūsu palīdzība.

Es uzskatu, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz izglītību, un esmu pateicīga, ka varu dot savu ieguldījumu viņu labākas nākotnes veidošanā, kaut mazākā mērā.

Gazas ciešanu vidū, kur katrs stūrītis ir iezīmēts ar postījumiem, no mazas saplēstas telts staro neparasta gaisma. Šī telts nav tikai patversme, bet gan īsta Cerības skola.

Mani sauc Asmaa Khalil Abu Mandeel (42), un es strādāju par skolotāju Maghazi bēgļu nometnē.

Kad karš daudziem bērniem atņēma izglītību, es nolēmu neļaut, lai bailes un neziņa viņus nomāc.

Kopā ar trim citiem skolotājiem mēs izveidojām nelielu improvizētu skolu - telti, kurā mācām bērnus ar ierobežotiem resursiem. Mēs izmantojam vecas tāfeles un sēžam uz grīdas, bet mūsu apņēmība ir nelokāma.

Katru dienu sešdesmit bērni mācās lasīt, rakstīt un atkal sapņot. Tomēr teltī ir daudz problēmu - tā tek, tajā nav rakstāmgaldu, piezīmju klades un elektrības. Tomēr bērni dienu pēc dienas nāk ar cerību pilnām acīm. Mēs sapņojam, ka kādu dienu šo telti varētu pārvērst par īstu klasi - drošu, viesmīlīgu un aprīkotu ar visu, kas bērniem nepieciešams mācībām.

Jūsu palīdzība mums nozīmētu vairāk nekā tikai materiālais atbalsts.

Tā nozīmē cerību un nākotni sešdesmit bērniem, kurus karš ir izrāvis no viņu mājām.

Ziedojiet jau šodien Cerību skolai un atgrieziet bērniem spēku dzīvot!