Pirms daudziem gadiem es pieļāvu kļūdu, kurai sekoja virkne kļūdu..... Tas bija slikts laiks, man neizdevās iestāties grūtniecība, un es negribēju padoties, tāpēc veicu daudz izmeklējumu, testu, ārstēšanās... tas viss bija diezgan dārgi, un es paņēmu nelielu kredītu... Šeit ir pirmā lielā kļūda - 1500 eiro... Kopā ar aizdevumu tika izsniegta kredītkarte... Pēc gada situācija bija pasliktinājusies, es gandrīz biju beidzis atmaksāt aizdevumu, bet man bija divas kredītkartes, par kurām katru mēnesi bija jāmaksā... Man bija kauns... Es nevienam neko neteicu... Es negulēju naktīs, domājot par to, ko darīt... Tajā pašā laikā dzīvokļa maksa ar katru gadu kļuva arvien augstāka un augstāka... Beidzot man iestājās grūtniecība, un izdevumi atkal pieauga,

Es nolēmu mainīt banku, un viņi man ieteica ņemt lielāku aizdevumu, lai visu slēgtu un sāktu no jauna. Es aizgāju tik tālu, ka paņēmu aizdevumu 10 000 eiro apmērā, lai samaksātu par kļūdām, ko slepus pieļāva mans partneris, kurš par visu neko nezināja, un tad atkal nāca augsti izdevumi par dzīvokļa īpašumu... COVID... Drausmīgais elektrības un gāzes cenu pieaugums... Es atkal nonācu nepatikšanās, un man bija jāmaksā šis aizdevums... katru mēnesi... starp iemaksu un izdevumiem manas algas nepietika... un 2022. gadā pēc bankas ieteikuma mēs paņēmām ilgāku aizdevumu... Uz 10 gadiem... ar mazāku iemaksu.... Izturami, gandrīz "aizmirstami" 200 eiro mēnesī... Bet kopējā summa bija 25 tūkstoši... 5 tūkstoši procenti... Ļoti liels... Un jo īpaši vienmēr, nepaziņojot par to savam partnerim...

Tas beigsies 2032. gadā....

Uz šodienu man vēl ir jāmaksā 19 tūkstoši (no 25), un vēl 5 tūkstošus es maksāju bankai, un tas beigsies 2027. gadā... Kopumā katru mēnesi 400 eiro no manas algas aiziet par parādiem.... Pārējo es izmantoju ģimenes dzīvei.

Es esmu nobijusies, mūžīgi satraukta, vairs tik daudz nesmaidu kā agrāk, dzīvoju bailēs, ka uzzinās, cik daudz esmu parādā..lai naktīs nejūtos pārāk slikti, no bailēm, kauna un vainas apziņas es ļoti cenšos "aizmirst" to, ka man ir tik lieli parādi.... Kas turklāt man nav devis ne ekonomisku mieru, ne arī kaut ko konkrētu atpakaļ..... Un tā es turpinu, starp tūkstošiem grūtību, izdzīvojot un cenšoties, lai manai ģimenei nekā netrūktu, bet naktīs... Naktī es zinu... Un es raudu... Un es baidos, ka viņš uzzinās, ko es esmu izdarījusi, un es domāju, ka viņš mani pametīs, viņš man vairs neuzticēsies, es zinu... Bet 10 gadi ir ilgs laiks... 2032. gads ir tālu... Un es meklēju risinājumus, kamēr mēģinu nostāties uz kājām.....

Es beidzot varu runāt ar viņu par savām raizēm... Es atzīstu viņam daļu patiesības.... To no 5000, un es jau jūtos daudz labāk.... Šobrīd pēc pēkšņās mātes nāves arī viņam nauda ir slikta doma, kas neļauj mierīgi gulēt, daļa kontu ir bloķēti, gaida, kad tiks pabeigta mantojuma lieta, tad būs arī maksājums par to, neviens nezina, cik...

tagad viņš zina par 5000, bet ne par 20 000... un viņš man palīdz iemācīties arī kaut ko atlikt malā, bet ir grūti rēķināties ar 1200 eiro un šodienas dzīves izmaksām, rēķiniem, arvien dārgākām pārtikas cenām... Bet es to varu izdarīt, man būs grūti, bet es to izdarīšu.

Bet mana problēma ir tā, ko viņš nezina.... Un ka viņš to nekad nedrīkst uzzināt... un vainas apziņa, kas mani indē...

Kā viņš to varētu uzzināt?

Kādu dienu viņš gribētu pārvākties uz savu bērnības māju, bet tur ir jāpadara darbi, lai to iztukšotu, salabotu caurules, grīdas, durvis, mēbeles..... Tam būs vajadzīga nauda! Un mums ir jāslēdz hipotekārais kredīts dzīvoklim, kurā mēs tagad dzīvojam, un jāpaņem vēl viens, lai salabotu māju... Pēc gada vai varbūt vairāk.... Un es baidos, ka, ja es pieteiktuies vēl vienam hipotekārajam kredītam... vai uzzinās, ko es esmu izdarījusi... Man tas vispirms ir jāatrisina...

Tas ir stāsts... Līdz šim...

Diemžēl es nevaru nevienam citam lūgt palīdzību, mani vecāki dzīvo no pensijas un viņi arī maksā mājas hipotekāro kredītu, brālim nav tādas naudas, un viņš arī maksā par savu māju...

Es katru vakaru lūdzos, lai atrastu risinājumu.... Bet es to nevaru atrast...

Man būtu vajadzīga 20 tūkstošu dāvana.... Kāds, kas ir gatavs to dot un aizmirst par to... Uz visiem laikiem turēt to noslēpumā..

Kam būtu šāda iespēja? Pretī bez manas milzīgās pateicības par dzīvi es varu pielikt roku un kaut ko izdarīt attālināti....

Paldies ikvienam, kas gribētu man palīdzēt atgūt mieru un smaidu