Mani sauc Álvaro, man ir 19 gadi, un es nekad nebiju domājis, ka man kādreiz nāksies rakstīt kaut ko tādu.

Pirms dažiem mēnešiem mana dzīve pilnībā mainījās. Es zaudēju tēvu, cilvēku, kurš uzturēja mūsu ģimeni un vienmēr atrada veidu, kā mūs izvest no grūtībām. Kopš tā laika viss ir kļuvis grūtāk.

Tagad esam palikuši tikai es un mana māte. Viņa dara visu, ko var, un es arī. Es strādāju un mācos vienlaikus, cenšoties nepadoties, cenšoties mūs noturēt virs ūdens... bet realitāte ir tāda, ka ar to nepietiek.

Nesen mēs saņēmām izlikšanas paziņojumu.

Šis papīrs manās rokās nav tikai dokuments. Tā ir bailes zaudēt mūsu mājas. Tā ir neskaidrība par to, kur mēs gulēsim pēc dažām nedēļām. Tā ir redzēt, kā mana māte katru dienu uztraucas, un nespēt darīt neko vairāk.

Es neprasu greznību.

Es nelūdzu vieglu dzīvi.

Es lūdzu tikai iespēju.

Iespēju turpināt dzīvot, nezaudēt to mazumiņu, kas mums ir, lai varētu elpot mierīgi un turpināt cīnīties par labāku nākotni.

Katrs eiro ir svarīgs.

Katrs cilvēks, kas dalās ar šo stāstu, mūs nedaudz tuvina izkļūšanai no šīs situācijas.

Ja nevarat palīdzēt finansiāli, jau pati dalīšanās ir liels atbalsts.

No sirds pateicos, ka atvēlējāt laiku, lai izlasītu šo vēstuli.

Patiesi.