Nelielā istabā, ko vāji apgaismo vēla saulrieta stari, es skatos uz savām trīcošajām rokām. Ārsti man teica, ka man atlikušais laiks mērāms mēnešos, nevis gados. Es vairs nejūtu dusmas, tikai dedzīgu vēlmi - redzēt Ēģipti, zemi, par kuru biju lasījis kopš bērnības putekļainajās grāmatu lappusēs par piramīdām, faraoniem un dieviem.

Ar pēdējiem ietaupījumiem un draugu palīdzību man izdevās rezervēt īsu ceļojumu. Kad lidmašīna nolaidās virs tuksneša un Nīla parādījās kā zaļa lente zeltainās smiltīs, manas acis piepildījās ar asarām. Es nevarēju noticēt, ka mans sapnis piepildās.

Nākamajā dienā, saulrietā, es stāvēju Gīzas piramīdu priekšā. Vējš nesa smilšu un vēstures smaržu. Es apsēdos, atspiedusi muguru pret tūkstošiem gadu vecu akmeni. Apkārt mani tūristi fotografēja, bet es vienkārši aizvēru acis, jūtot, kā laiks stiepjas. Es biju tur, mūžības priekšā, un uz mirkli slimībai vairs nebija nozīmes.

Siltajā tuksneša klusumā es čukstēju: "Tagad es varu mierīgi aiziet." Un es pasmaidīju, jo mans sapnis bija piepildījies.