Mēs gājām un nesām bērniem pārtiku, drēbes, centāmies ar viņiem komunicēt, spēlēties, iedrošināt, visu, ko tobrīd varējām atļauties. Vēlāk mēs sākām vest uz šiem centriem daudz draugu un paziņu, centāmies iesaistīties un palīdzēt. Diemžēl ne vienmēr viss notika tā, kā mēs gaidījām, un mēs sapratām, ka šajos bērnu namos strādājošo cilvēku vidū valda zināms prāta stāvoklis, ko mēs nekādi nevarējām ļoti mainīt.

Es sapratu, ka tur bija daudz ielas bērnu, bērnu, kuriem nācās ubagot, bērnu, kuri neprot spēlēties, kuri cīnījās. Es ļoti vēlējos iesaistīties šo bērnu dzīvē, un tā sākās "Brīnums starp blokiem". Mēs sākām pulcēt šos bērnus, pirkt viņiem rotaļlietas un spēlēties. Es pavadīju visu vasaru, spēlējoties ar bērniem blokos. Es mācīju viņiem, kā spēlēties, kā uzvesties, mēs sākām iepazīt viens otru, mijiedarboties, runāt par dzīves lietām. Vasara, kuras laikā bērniem sāka veidoties domas par nākotni, daudzi bērni bija pametuši skolu. Kad tuvojās septembris, es ierosināju doties uz skolu, aprunāties ar skolotājiem, pierakstīt viņus, iegādāties skolas piederumus un sākt mācību gadu.