Man ir 36 gadi. Manai draudzenei ir 30 gadi, un viņa ir viena no nedaudzajām gaismām manā dzīvē, kas mani uztur. Man nav bijusi viegla audzināšana. Es nāku no salauztas ģimenes, kurā valdīja nestabilitāte un emocionāls haoss. Jau no mazotnes biju uz ielas, strādāju, lai izdzīvotu, agri iemācījos, ko nozīmē cīnīties par savu dzīvi. Kādā brīdī es aizrāvos ar narkotikām. Tas nebija tāpēc, ka es gribēju sevi iznīcināt. Tā bija vienīgā glābiņa no pasaules, kurā, šķiet, nebija vietas man.

Bet es nekad nebiju slikts cilvēks. Pat tad, kad man bija vissliktāk. Dziļi sirdī manī vienmēr bija dzirksts kaut kas īsts, daļa manis, kas atteicās padoties. Es zaudēju abus vecākus agrā vecumā. Bet, kad zaudēju māti, viss mainījās. Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka man pašai ir jāuzņemas kontrole pār savu dzīvi.

Fotogrāfija kļuva par manu elpošanas veidu. Kopā ar draudzeni un ceļošanu tā ir tas, kas man dod mērķi. Pirms dažiem gadiem man tika diagnosticēts sindroms ADHD un robežslimības personības traucējumi. Lielāko daļu savas dzīves es nesapratu, kāpēc man viss šķita tik intensīvs, tik nomācošs. Kāpēc vienkārši eksistence šķita kā ikdienas cīņa. Kāpēc es jutos tik ļoti nesaprasta.

Es esmu smagi cīnījusies. Es joprojām cīnos.

Kad ceļoju, es jūtos brīva. Es jūtos kā es. It kā atraisītu sevī kaut ko tīru un spēcīgu. Pilsēta mani smacē. Lai arī cik ļoti es censtos, vienmēr ir kaut kas, kas mani kavē.

Es vēlos ceļot. Es gribu redzēt lietas, ko palaidu garām to gadu laikā, kad biju apmaldījusies atkarībā. Es vēlos fotografēt to, ko citi ignorē, pilsētas neapstrādāto un godīgo pusi. Es gribu stāstīt stāstus, kas slēpjas strādnieku rajonos, aizmirstos nostūros, vietās, kur tūristi nekad nenonāk. Jo tieši tur dzīvo īstā kultūra. Tieši tur var atrast valsts dvēseli.

Caur drupām, ēnām un klusumu es vēlos atrast gaismu. Ne tikai pasaulei, bet arī sev.