Sveiki,

mani sauc Larisa, man ir 47 gadi un es esmu māte. Es rakstu šo vēstuli ar asarām acīs un cerību sirdī, ka kāds tur ārā mani sadzirdēs.

COVID pandēmijas laikā es zaudēju savu ģimeni vienu pēc otra. Es paliku viena ar savu meitu un mūsu mazo sunīti, kurš ir mūsu vienīgais emocionālais atbalsts.

Esmu ieslodzīta dzīvē, no kuras nevaru izkļūt. Esmu vardarbīgās attiecībās, kurās mani pastāvīgi pazemo, apvaino un bieži vien fiziski sāpina. Bija naktis, kad mani izmeta no mājas aukstumā, un man nebija kur iet.

Es katru dienu dzīvoju bailēs. Vīrietis, ar kuru dzīvoju, uzvedas neparedzami, runā pats ar sevi, apvaino mani par lietām, ko es nekad neesmu darījusi, un es baidos, ka kādu dienu viņš varētu man nodarīt nopietnu kaitējumu.

Es mēģināju lūgt palīdzību, bet man teica, lai vienkārši aizietu. Bet kur man iet, ja man nav nekā? Es nevaru atļauties īri, drošības naudu vai pat pamatvajadzības, lai sāktu no jauna.

Vissvarīgākais ir tas, ka man ir 35 000 eiro liels parāds. Es kļuvu par galvotāju mātes uzņēmumam Itālijā, un pēc tam, kad viņa pēkšņi nomira, parāds palika uz mana vārda. Mani bankas konti tagad ir bloķēti, un es nosmok šajā spiedienā.

Es 22 gadus strādāju par medmāsu, veltot savu dzīvi citu cilvēku palīdzībai. Šodien es esmu tā, kas lūdz palīdzību.

Es nelūdzu par greznību. Es lūdzu drošu vietu, kur dzīvot, gulēt bez bailēm un atjaunot savu dzīvi kopā ar bērnu.

Ja jūs varat man palīdzēt, pat neliels ziedojums man var nozīmēt ļoti daudz.

Ja nevarat ziedot, lūdzu, dalieties ar manu stāstu. Varbūt tas sasniegs kādu, kas var palīdzēt.

Paldies no visas sirds. PayPal [email protected]