Gadiem ilgi cīnījāmies ar veselības problēmām, smagām slimībām un stresu, taču joprojām strādājām ļoti cītīgi, lai nodrošinātu sev pēc iespējas labāku dzīvi. Diemžēl šodienas ekonomiskajos apstākļos mums neizdevās sasniegt mērķi — iegūt savu privāto laimes un prieka stūrīti. Mājas!

Mans vīrs (44) pārcēlās uz citu valsti, lai būtu kopā ar mani (31), kur viņš nerunā valodā un nesaprot kultūru; viņš padarīja mani par laimīgāko cilvēku uz planētas, bet tad divus mēnešus pēc mūsu kāzu dienas viņam bija insults, viņš zaudēja darbu un nesaņēma atalgojumu. Mūs gaidīja briesmīgas dienas, pilnas ar patiesu bailēm, skumjām, bet arī cerību, kamēr mēs bijām iestrēguši eksistenciālās krīzes apburtajā lokā. Sākās Covid pandēmija, nebija darba, iztikām ar vienu algu, tostarp uzturot manus vecākus, uzkrājās daudz parādu, un izejas nebija. Kopš tā laika mums ir bijis grūti.

Līdz pat šai dienai mums neizdodas stingri stāvēt uz savām kājām. Saka, ka lūgt palīdzību nenozīmē būt vājam, tāpēc nolēmām to pamēģināt.

Mēs vēršamies viens pie otra pēc mīlestības un atbalsta, bet mēs vēlētos izveidot kaut ko, ko varam kopīgi kopt un īstenot savu sapni.

Paldies jau iepriekš!