17. jūlijā agri no rīta ugunsgrēks piespieda mani un manus mazos bērnus bēgt no degošās mājas. Tā ir pieredze, kas mums paliks līdz mūža galam..... Ne tikai par to, ko zaudējām, bet arī par to, ko jutām: bailes, bezpalīdzība un izmisums, kas mijās ar vienu vienīgu domu: glābt bērnus. Mēs dzīvojām kopā šajā mājā, es, Cezary Szubert, mans četrus gadus vecais dēls Kacper un mana divus gadus vecā meita Nikola.

Tā bija mūsu vieta, mūsu pasaule, mūsu ikdienas dzīve.

Šodien varam teikt, ka no tās palikušas tikai drupas.

Neskatoties uz visu, kas ir noticis, es esmu pateicīgs.

Pateicīga par to, ka esmu dzīva. Par to, ka mums izdevās izglābties.

Bet to, ko esam atstājuši aiz sevis, ir grūti aprakstīt vārdos.

Mēs zaudējām visu, kas mums piederēja:

apģērbu, sadzīves priekšmetus, bērnu rotaļlietas, atmiņas, kas paslēpušās ikdienas priekšmetos.

Tagad man priekšā ir grūts ceļojums: soli pa solim no jauna atjaunot savu dzīvi.

Prasību ir daudz, un ikdienas dzīve ar diviem maziem bērniem nesniedz daudz.

Tas nebūs viegli, bet es zinu, ka man ir jācenšas viņu dēļ. Kačera un Nikolas dēļ.

Jo, pat ja no sienām nekas nepaliks, mums joprojām ir viens otram.

No turienes mēs varam sākt visu no jauna.