Bad Fruzsina ir mans juridiskais vārds, lai gan man vairs nepatīk to lietot. Mani draugi mani pazīst kā Tobiasu vai Tobiju. Februārī man būs 20 gadi, es mācos otrajā kursā universitātē.

Gadiem ilgi esmu jutusi, ka mans izskats, mana āriene neatspoguļo to, kas es esmu. Pirms pāris gadiem man radās drosme pamazām to paust. Galvenais risinājums bija krūšu sasiešanas process, kas mani padarīja neticami laimīgu, līdz tas lēnām sāka pasliktināt manu mugurkaulu. To pastiprināja mana nevērība pret slēpšanu. Šajā jomā es nevarēju rēķināties ar vecāku atbalstu, jo tā bija mana vaina, ka vienmēr gribēju būt tik "citādāks". Viņiem ir taisnība, ja būt citādam nozīmē, ka es vēlos paust savu patieso "es".

Vasarā es konstatēju, ka mans garīgais stāvoklis bija sasniedzis krasu kritumu salīdzinājumā ar mani pašu, jo gadiem ilgi savā galvā biju domājis, ka, ja es nesākšu šo procesu, būs par vēlu un viss būs veltīgi, jo es nekad nebūšu "īsts zēns", es nekad nepieredzēšu, ka augšu kā zēns.

Mans līdzekļu vākšanas mērķis ir apmaksāt pilnu mastektomiju. Ja valsts būs tik pret visu vērsta, es gribētu izmantot savu iespēju, kamēr tā ir.

Paldies visiem, kas lasa manu ziņu, un mana mūžīgā pateicība tiem, kas mani atbalsta.

Sveiki.

Tobijs