Brīdinājuma vēstule

Šodien es tev rakstu ar visu, kas man ir: ar visu savu sirsnību, nogurumu, bet arī cerību.

Pirms dažām nedēļām es kļuvu par vardarbīga uzbrukuma upuri. Es guvu acetabulum lūzumu, un esmu 90 dienas bez darba. Kopš tā laika viss ir kļuvis sarežģīts. Pašlaik dzīvoju kopā ar bijušo dzīvesbiedru, smagā un nestabilā situācijā. Man nav sava mājokļa, nav ienākumu, nav daudz naudas, nav drošības. Katra diena ir cīņa, es esmu ratiņkrēslā, un neko nevaru darīt pati. Šo vēstuli rakstu kā pēdējo pudeli jūrai, jo man ir vajadzīga palīdzība.

Neskatoties uz to visu, es esmu stipra un saglabāju ticību. Es esmu gādīgs cilvēks, vienmēr rūpējos par citiem, ar projektu pilnu sirdi. Es sapņoju par maigāku, taisnīgāku dzīvi. Es vēlos atjaunoties, atsperties, piedāvāt stabilāku nākotni savai meitai un sev. Bet es to nevaru izdarīt viena.

Man ir vajadzīgs atbalsts, palīdzīga roka, lai cik maza tā būtu. Finansiāla vai materiāltehniskā palīdzība, laipns skatiens, palīdzīga roka... kaut kas, kas palīdzētu man nedaudz atvilkt elpu, likt pamatus jaunai dzīvei. Nav viegli rakstīt šos vārdus, bet tas ir nepieciešams.

Paldies, ka veltījāt laiku, lai mani izlasītu. Es dziļi sirdī ceru, ka šie vārdi kādu aizkustinās.

Ar visu cieņu