Pēc cīņas ar azartspēļu atkarību, vairākiem mēnešiem rehabilitācijā un milzīgajiem parādiem, kas jāatmaksā draugiem, ģimenei, bankām utt., esmu nogājis garu ceļu un redzējis, ko azartspēļu nozare patiesi var nodarīt cilvēkiem. Sāpes, vientulība un pilnīga bezcerība ir kaut kas tāds, ko ne daudzas atkarības spēj izraisīt. Sešus mēnešus pēc tam, kad beidzās mans pilnais rehabilitācijas gads, jūtos daudz cilvēcīgāks. Vairs nejūtos kā miris ķermenis uz šīs zemes, bet diemžēl ceļš atpakaļ ir garš un grūts. Vientulība joprojām ir klāt kopā ar izmisumu, ka pagātnes izvēles un grēki jau ir noteikuši manu nākotni kā tādu, kurā nav cerības, nav vietas un kurā esmu parādā uz mūžu bez izkļūšanas iespējas. Pēc tam, kad man izdevās samazināt savu parādu līdz 50 % no sākotnējā apjoma, esmu ieradies šeit, godīgi sakot, ar lielu kaunu, lai lūgtu jūsu palīdzību. Situācija manā valstī man nepalīdz, jo darbi ir ļoti slikti apmaksāti, bet pamatvajadzības un vispārējās dzīves izmaksas ir milzīgas. Es kaunos par sevi un patiešām esmu grūtā situācijā, tāpēc, ja kāds būtu gatavs ziedot pat vienu peni vai centu, tas man nozīmētu ļoti daudz. Es ceru, ka ikviens, kas to lasa, atrodas labvēlīgā situācijā un nekad nav nonācis tajā ceļā, pa kuru es. Dzīve ir patiesi brīnišķīga, un es būtu priecīgs, ja kāds palīdzētu man to atkal novērtēt.