Esmu sešu bērnu mamma… un cīnos ar vēzi, lai nemirtu. Cīnos, lai nepaliktu mani bērni bāreņi. 

Viņi ir tik mazi, ka doma par to, ka viņi var palikt bez manis šajā plašajā pasaulē, sāp man līdz pat dvēseles dziļumiem.

Šie vārdi man sāp, bet tie ir patiesi. Man ir vēzis, un slimība vairs negaida. Katru dienu es skatos uz saviem bērniem un mēģinu slēpt asaras. Es skatos, kā viņi smejas, kā spēlējas, kā plāno, „kad izaugs lielāki”… un es ar bailēm domāju: vai es vēl būšu tur, lai redzētu, kā viņi aug?

Es raudu un lūdzu Dievu, lai Viņš ļautu man būt kopā ar viņiem pēc iespējas ilgāk. Katru dienu es sēžu ratiņkrēslā un gatavoju viņiem ēdienu, rūpējos par viņiem un dodu viņiem visu savu siltumu.

  Katram no viņiem es esmu vajadzīga. Mazā vēl joprojām naktī pamodas un meklē mani ar savām siltām rociņām. Pārējie man jautā, kāpēc es tik bieži eju uz slimnīcu, kāpēc esmu bāla, kāpēc tik ātri nogurstu. Es viņiem smaidu un saku, ka mamma vienkārši „ārstējas”. Bet manā sirdī ir sāpju un bailes kliedziens, jo zinu, ka bez palīdzības mans laiks kopā ar viņiem drīz varētu beigties.

  Ārsts man skaidri teica: ir iespēja. Reāla iespēja dzīvot, izveseļoties. Bet tā maksā 70 000 eiro. Milzīga summa mātei, kas pārdod visu, tikai lai pavadītu vēl vienu dienu kopā ar saviem bērniem. Es nelūdzu žēlastību. Es lūdzu izstieptu roku, sirdi, kas pukst kopā ar manējo.

  Es tikai gribu dzīvot. Aizvest viņus uz skolu, klāt viņiem galdu, vakarā stāstīt pasakas, noslaucīt asaras, kad viņi raud. Es negribu, lai viņi aug bez manis, skatās uz fotogrāfiju un saka: „Tā bija mamma…”

  Lūdzu, no visas sirds, palīdziet man palikt. Palīdziet man vēlreiz viņiem teikt „labu nakti”. Palīdziet man nepalikt savus sešus bērnus bāreņos.

  Jebkurš žests ir svarīgs. Jebkurš ziedojums nozīmē vēl vienu dienu, cerību, iespēju dzīvot.

Lūdzu, neļaujiet nāvei mani izraut no viņu rokām.

Paldies!